Franču skaņu mākslinieks un trokšņu mūziķis Romēns Pero (Romain Perrot), kas strādā ar segvārdu Vomir, savu karjeru aizsāka jau 1996. gadā, un kopš tā laika viņa daiļrade piedzīvojusi vairāk nekā 300 publikācijas. Tādi mediji kā “The Quietus” un “Les Presses du Réel” viņu atzinuši par “harsh noise wall” kustības līderi: viņa priekšnesumi ir vienlaikus destruktīvi un skaļi, bet arī statiski. Viņa “anti-visa” skatījums uz mūziku skatījums ticis raksturots sekojoši: “nekādu ideju, nekādu pārmaiņu, nekādas attīstības, nekādas izklaides, necik nožēlas”.
ES un Latvijas Kultūras ministrijas atbalstītā skaņu mākslas projekta “tekhnē” ietvaros “Vomir” ne tikai sniegs priekšnesumu, bet arī veidos jaunu instalāciju. Viņa dalību festivālā atbalsta arī Francijas institūts Latvijā.
Jaundarbs festivālam: “Proclamation of the Bruitist Wall”, instalācija
“Indivīdam vairs nav citas alternatīvas, kā vien pilnībā atteikties no pielūgtās un reklamētās mūsdienu dzīves. Vienīgā vēl brīvā uzvedība ir troksnis un norobežošanās, lai nekad nepakļautos manipulācijai, socializācijai un izklaidei.
Bruitisma siena nesola pastāvīgi sniegt virzienu un vērtības eksistējošajai dzīvei. Necaurredzamais, trulais un nepārtrauktais troksnis nodrošina pilnīgu fenomenoloģisku reducēšanu, līdzekli pret eksistenciālu interpretāciju: norobežošanās tīrā un nepārveidotā dzīvnieciskā mierinājumā.
Bruitisma siena ir par autsaideriem, brīvprātīgiem autsaideriem. Tā apšauba jebkādu attiecību institūtu; viss, kas iznīcina, notiek.
Bruitisma siena ir sociāls izaicinājums. Tā izaicina jebkādu grupas, kopienas vai organizācijas konceptu un pieņem postmodernas norobežošanās no sabiedrības alternatīvu. Atteikšanās no kopienas, jo jebkura rīcība, pat ja tā tiek uzskatīta par futūristisku, dadaisku vai anarhistisku, ir velta.
Pagrimuma akcionisms nespēj stāties pretī mūsu imitējošās civilizācijas bojāejai ar fiktīvu atveseļošanos. Nicināmajai vērošanai no ārpuses vajadzētu būt vien pēdējam atgādinājumam par cilvēka muļķību pirms protestējošā laikmeta. Jebkura lieta un jebkura būtne kļūst nenozīmīga. Bruitisma siena ir laika sirdsapziņas zaudējums, lai dzīvotu tukšumā un ļautos mirklim.
Bruitisma siena ir fizisks sirdsapziņas zaudējums.
Bruitisma siena ir nepārtraukta mentālā trokšņa prakse.
Bruitistu siena ir kareivīgs sķīstums neattēlojamajā . Uzmanoties no pēdējiem pēkšņajiem sākumiem, pieņemsim jaunu atsacīšanās stāju – nedz maigu, nedz bēguļojošu, nedz saliecošu –, lai spētu apliecināt: “es nekad tur nebiju klātesošs” mūsu vides iznīcināšanas radītajā tuksnesī. Zaudēt jebkādu cerību ir brīvība.Bruitisma sienas izolācijā, šūnu nekurienē, kļūt par tās ēnu – vienaldzīgu slepkavu sev pašam – un tādējādi kļūt par cilvēka ēnu, nezināmu, bezpersonisku.
Bruitisma sienā, lai pasliktinātu savu esību, lai tiktu uzskatītam par nezinošu un ignorantu pret visu; norobežošanās prasa attīstīt tīru nenoteiktību, kas tiek kalta emocionālo un intelektuālo ierobežojošo elementu aizmirstībā.
Bruitisma siena, garīgās moceklības tumsa, ir savienība starp esamību un neko, bezgalīga šūpuļdziesma.
Bruitisma siena izplata savus okultos tikumus, ar dūcošiem un sīcošiem hermētiskās formulas skaņām tā sadalās un sauc ar neatgriezenisku sairšanu.”
Instalācija būs aplūkojama no 10. līdz 20. oktobrim galerijā “Smilga” ( E. Smiļģa iela 34A).
